BRUNO RAKSTA

Skolēna laime ir primāra

Tūlīt, tūlīt jaunais mācību gads ir klāt. Kāds sapņo par atkaltikšanos, kāds raud, jo sāksies `murgs` un galvassāpes. Šis ieraksts veltīts visiem, kas stāv klases priekšā, kas vada kolektīvus, kas veido sistēmas.

Man gribētos, lai Latvijas izglītības pamatmērķis būtu priecīgs un laimīgs skolēns. Tikai tā Latvija zels un plauks, jo bērni ir tie, kas veidos politiku, strādās arhitektu birojos, būs policisti utt. Tikai laimīgi cilvēki veic savus pienākumus maksimāli kvalitatīvi, un no paveiktā rezultāta ieguvēji būsim mēs visi. Bet ko nu par nākotni, parunāsim par šodienu.

Uzvaicājiet godīgi, cik skolēnu jūtas laimīgi savā ikdienā? Mana pieredze rāda, ka ļoti maz. Vai tas ir normāli? Stress, asaras,negulētas naktis, bezmiegs no iekavētā, ja esi bijis uz slimības lapas…arī veģetatīvās distonijas jau 14 gados. Tas viss no tiekšanās pēc “izcilības” – pēc 10 ballēm,kurām bieži nekāda svara, tiekšanās pēc `labāko` statusa, jo tikai tie iegūst `labāko` stipendijas. Stress reāli no pārslodzes dienā, kad stundas 9 un vēl pulciņos jāiet, jo visi apkārt saka, ka apdāvinātiem bērniem jāattīsta sevi dziļāk. Tajā visā paēst tā īsti pat nesanāk, jo skolas ikdiena būvēta tā, ka pusdienām vien 40 minūtes labākajā gadījumā. Bet vai ar to pietiek? Protams, ka nē. Viss viens liels konveijers, kurā pamatvērtība – izturība.

Es nepārspīlēju, tā ir realitāte, tikai par to mēs tā ļoti neiespringstam, jo reintingi, tabulas, nauda…tas taču galvenais. Skola ir sistēma, kas dažreiz iznīcina veselību, motivāciju, prieku un pašapziņu. Visa kā tur ir tik daudz, ka Tu nesaproti, ko Tu īsti vēlies no dzīves un kas esi Tu pats. Tas tā, protams, nav vienmēr, jo ir arī izcili piemēri, kur ir svarīgs indivīds, ne masas.

Mums ir iespēja šo mainīt… mums ir iespēja padarīt skolēnus laimīgus. Kā? Jaunā standarta vēsmu priekšā, aicinu visus atcerēties, ka skolēns, nevis mācību programmas īstenošana ir prioritāte. Ko līdz izcils zināšanu virzīšanas plāns, ja skolas solā bērns sēž nelaimīgs?

Laime ir augstākais stāvoklis, kur visi mēs vēlamies nokļūt. Jo ilgāk, vairāk, jo labāk. Padarām laimīgus sevi, viņus!

Atmetam dažreiz plānus, parunājam par dzīvi, jo varbūt neviens cits ar skolēnu par to nerunā. Neuzdodam mājas darbus, bet aicinām noskatīties mīļāko filmu un ieliekam 10. Tāpat vien, vai tad žēl? Atļaujam atpūsties kontroldarba vietā vai aicinām paņemt telefonu un uzrakstīt sms mammai ar “Es Tevi mīlu”. Izejam laukā brīvā dabā tad, kad vēl ir stunda vai paildzinām starpbrīdi, ja nepieciešams. Ja tas vispār ir iespējams, riskējam. Bez riska sistēmu nemainīt.

To atgādinu sev, mums, visiem. Nav nekas labāks kā priecīgs cilvēks. Un mēs varam to ietekmēt, reāli katrs, kurš veido ikdienu skolā –ne tikai skolotājs, visi. Sākumā būsim maz, bet beigās, ja būsim vairāk citādi domājošo – pasaule mainīsies.

Radīsim paši savu laimes standartu!